Problēmu novēršanas metodes planētu pārnesumu reduktoriem

Parasti planētas zobratu transmisijas svars ir tieši proporcionāls tā pārnesumu svaram; turklāt zobrata svars ir ļoti atkarīgs no zobrata materiāla un tā termiskās apstrādes cietības. Piemēram, pārraidot tādu pašu jaudu, karburēta un rūdīta zobrata svars ir aptuveni viena-trešdaļa no zobrata svara, kuram ir veikta tikai rūdīšana un rūdīšana. Tāpēc, ņemot vērā planetāro zobratu reduktoru strukturālās īpašības un to zobratu slodzes raksturu, ir plaši jāizmanto cietās virsmas zobrati. Ir pieejamas daudzas termiskās apstrādes metodes cietas -virsmas zobratu ražošanai-, piemēram, virsmas sacietēšana, -rūdīšana, karburēšana un rūdīšana, kā arī nitrēšana-, un konkrētā metode ir rūpīgi jāizvēlas, pamatojoties uz attiecīgā planetārā zobrata reduktora unikālajām īpašībām.

1. Virsmas sacietēšana
Divas visizplatītākās virsmas rūdīšanas metodes ir augstfrekvences indukcijas rūdīšana (parasti izmanto maziem pārnesumiem) un liesmas rūdīšana (parasti izmanto lieliem zobratiem). Virsmas sacietēšana dod vislabākos rezultātus, ja rūdītais slānis sniedzas līdz zobrata zoba saknei un ietver to. Materiāli, ko parasti izmanto virsmas rūdīšanai, ir tēraudi ar oglekļa saturu (masas) robežās no aptuveni 0,35 % līdz 0,5 %; šis process ļauj zobrata zoba virsmas cietībai sasniegt līmeni no 45 līdz 55 HRC.

2. Carburizing un rūdīšana
Karburētie un dzesinātie zobrati nodrošina vislielāko relatīvo slodzes{0}}nestspēju; tomēr tiem ir nepieciešama precīza apdares darbība (piemēram, zobratu slīpēšana), lai novērstu termiskās-apstrādes-izraisītu deformāciju un nodrošinātu nepieciešamo izmēru precizitāti.
Karburizētajos un rūdītajos zobratos parasti izmanto leģētos tēraudus ar oglekļa saturu no 0,2% līdz 0,3% pirms karburēšanas; iegūtā zobrata zobu virsmas cietība parasti ir diapazonā no 58 līdz 62 HRC. Ja virsmas cietība nokrītas zem 57 HRC, zoba virsmas izturība ievērojami samazinās; un otrādi, ja tas pārsniedz 62 HRC, materiāla trauslums palielinās. Zobrata zoba serdes cietība parasti tiek uzskatīta par optimālu diapazonā no 310 līdz 330 HBW. Karburizētiem un rūdītiem zobratiem cietībai pakāpeniski jāsamazinās no zoba virsmas virzienā uz iekšpusi; "efektīvais karburēšanas dziļums" ir definēts kā dziļums no virsmas, kurā cietība sasniedz 52,5 HRC.
Kas attiecas uz karburizācijas un rūdīšanas ieguldījumu zobrata zobu lieces noguruma stiprībā, process ne tikai palielina pamatmateriāla cietību, bet arī rada atlikušos spiedes spriegumus virsmas slānī; šie atlikušie spriegumi kalpo, lai samazinātu stiepes sprieguma lielumu zobrata zoba maksimālā stiepes sprieguma kritiskajā apgabalā. Tāpēc zobratu slīpēšanas procesā nedrīkst slīpēt zoba saknes daļu; līdz ar to, apstrādājot ar virsmām, ir jāizmanto plīts, kas paredzēta slīpēšanas pielaidei.

3. Nitrēšana
Nitridēšanas izmantošana nodrošina, ka zobrata zobi sasniedz augstu virsmas cietību un nodilumizturību ar minimālu deformāciju. Tā kā pēc šīs termiskās apstrādes galīgā precīza apdare nav nepieciešama, palielinās slodzes{1}}nestspēja. Tam ir īpaša nozīme iekšējiem zobratiem, kurus pēc būtības ir grūti slīpēt.

4. Cietības kombinācijas zobratu pārošanai
Ja gan lielajam, gan mazajam zobratam ir mīkstas zobu virsmas, mazā zobrata virsmas cietībai jābūt augstākai nekā lielajam zobratam. Un otrādi, ja abiem zobratiem ir cietas zobu virsmas-īpaši augstā cietības līmenī-, abu zobratu cietība ir jāiestata vienādi.
Atbilstošu materiālu izvēle planētu reduktora reduktoram palīdz palielināt gan slodzes{0}}nestspēju, gan pārnesuma reduktora kalpošanas laiku.